Intervija ar piecgadīgo Emīliju par deju mēģinājumiem
XIV Latviešu dziesmu un deju svētki Amerikā notika 2017. gada 29. jūnijā līdz 3. jūlijam Baltimorā. Piecgadīgā Emīlija bija jaunākā svētku dalībniece. Viņas līdzdalība bija ļoti personiska: pirms pirmās dejas viņa nedaudz baidījās, gribēja atkārtot katru kustību un dziedāt kopā ar citiem.
Šajā sarunā Emīlija ar vecāku palīdzību stāsta, kā sākās iepazīšanās ar latviešu tautas deju, kāpēc uz skatuvi nāk ar zinātkāmi acīm un kā dziesma, kustības kopums kopā ar svētku gaismu rada sajūtu, ka viņa pieder. Viņas stāsts ir par maziem soļiem, lielu prieku un par to, kā ģimene saglabā dzīvu saikni ar Latvijas kultūru.
Pirmais dejas mēģinājums
Emīlija stāsta, ka deju viņa sāka mācīties mājās, kopā ar ģimeni. Pirmajā mēģinājumā viņa gribēja kustēties tāpat, kā redzēja vecākos, bet vēl nesapratīja, kur jāuzliek rokas un kāds ir soļu ritms. Tāpēc katru kustību vecāki rādīja atsevišķi, lēnām un ar pietiekami daudz atkārtojumiem.
Tagad viņa zina, ka kājām jāiet vienā ritmā ar dziesmu un tad var pievienoties rokas. Kad kaut kas neizdevās, palīdz vecāku rokas, taču pamats jau ir iegūts. Uz jautājumu, vai gribētu atkārtot deju, Emīlija atbilda: «Gribu.» Viņas lielākais prieks ir brīdis, kad deja vairs nav jāiztēlo un ķermeņa atmiņa paceļ visu līdzi.
Mājas sagatavošanā noder arī vienkāršas dekoru idejas. Iedvesmi var atrast vecāku dekoru piedāvājumos, tomēr Emīlijas uzmanību piesaistīja krāsainas bentes un ornaments, kas atgādināja Latvijas ainavas. Tā bija pirmā saikne starp deju un apkārt esošo pasauli.
Mūzikas līdzpavada un koncertu sajūsma
Dejai vienmēr bijis dziesmas līdzpavadājums. Emīlija saka, ka viņa negaida, kad mūziķis pārtrauc spēlēt un dejojošiem jāpaušina.Dziesma norāda tempu, palīdz atrast ritmu un savieno atsevišķās kustības vienotā dejā. Tas ļauj viņai koncentrēties uz prieku, nevis uz katra soļa precīzību.
Lielāko sajūsmu viņa gūst, dzirdot tautas dziesmu un redzot, kā to spēlē orķestris. Pirms svētku koncertu apmeklēšanas var palīdzēt jaunās latviešu mūzikas ceļveži, ar kuriem var iepriek iepazīties ar dažādiem mūzikas žanriem, kas skan svētku koncertos.
Koncertā Emīlija klausās melodiju un mēģina saprast, kā tā savienojas ar deju. Viņa jūt, ka dziesma nav tikai fonā: tā ved personas uz skatuvi un rada kopīgu sajūtu visiem klāntiem. Pēc koncertiem viņa bieži atkārto dzirdamo melodiju, it kā meklēdama veidu, kā tā atkal parādīsies dejas pavadījumā.
Dziesma un deja kā kopīga spēle
Latviešu dejas kustības nav jāapmāca katru atsevišķi, līdz tās kļūst par vienu veselu numuru. Emīlijai tas bija svarīgs atklājums: vispirms viņa iemācījās soļus, tad pagriezienus un rokas plaukšņus, bet beidzot visas kustības jau varēja savienot vienā ritmā ar dziesmu.
Kopienas dejā viņa jūties daļa no lielāka kolektīva. Blakus esošie dalībnieki rāda roku pagriezienu, palīdz atrast vietu rindā un uztur kopējo ritmu. Tas rada drošību, kuras piecgadīgajai Emīlijai mājās bija mazāk, jo tur viņai bija jāpavada katra kustība.
Svētku arhīvs var saglabāt arī šādas sajūtas garā laikā. Svarīga ir skaņa un attēla materiāla apstrāde: audio un video producēšana ļauj līdzsvētku atmiņām notikties arī tad, kad lielā balāde jau beidzies. Emīlijas smiekli, dziesmas un pirmie dejas soļi tādējā veidā kļūst par ģimenes kopīgo kultūras mantojumu.
Latvijas vēstures tuvums ģimenei
Runājot par svētkiem, Emīlija bieži uzzina par Latvijas vēsturi un savu ģimeni. Vecāki stāsta par Latvijas brīvības cīņām, dziesmām un dzīves veidiem dažādos laikmetos. Šos stāstus viņa klausās ar lielu uzmanību, pat ja atsevišķi vietvārdi vai notikumu datumi viņai vēl nav saprotami.
Ceļojuma plānošanā noder arī brīvības cīņu piemīnas vietas, kas palīdz vecākiem atrast nozīmīgus apskatāmo objektus un saistīt tos ar ģimenes stāstiem. Piemīnas vietas dod konkrētuFormu tam, ko mācāju grāmatās, un palīdz bērnam saprast, kāpēc tautas dziesmas un Latvijas karogs kļūst par svētku svarīgāko daļu.
Emīlija sava vecāka līdzi dzīvo arī citā veidā. Viņa jau tagad māk pateikties latviešu valodā, atpazīt dažas tautas dziesmas un ievērot, ka svētkos uzstājas kopienas pārstāvji, nevis tikai citi bērni. Tādējādi svētki viņai nav vienkārši koncerti, bet gan veids, kā iepazīties ar savu tautu un justies daļai no tās.
Baltimoras svētku dzīve
Baltimorā Emīlija saskatās ar latviešiem, kuri dzīvo dažādās Amerikas Savienotajās valsts pilsētās. Kopienas dalībnieki viņu izsveica un rūpējas, lai arī mazajiem dalībniekiem jūtasies sagaidīti. Tas palīd pāriet no kaunsvēlāka uzstāšanās uz brīvu vēlmi dalīties un kopā dejot.
Svētku programma piedāvāja koncertus, deju uzstāšanās, kopienas pasākumus un iespējas iepazīties ar latviešu tradīcijām. Emīlija ar vecākiem apmeklēja dažādus pasākumus, novēroja deju kolektīvus un baudīja svētku gaismu. Katrs jauns cilvēks, dziesma vai deja ar laiku kļuva par savu atmiņu daļu.
Vecākiem bija svarīgi laikus sagatavoties ceļojumam un dalībnieku rīkojumam. Praktiskās detaļas var pārbaudīt svētku biežākajiem jautājumiem, kas palīdz sagatavot gan pierakstus, gan ceļojuma plānu. Emīlijai tas bija labs pamats, lai priekšvētku gaidīšana kļūtu par daļu no svētku piedzīvojuma.
Mācīšanās process un svētku pieraksti
Mācīšanās process piecgadīgajai Emīlijai bija spēlējošs. Viņai bija svarīgi ievērot vienu kopēju līdzskaņu, nevis censties uzreiz izpildīt visu deju bez kļūdām. Pieaugušie palīdzēja, bet galveno darbu darīja viņa pati, atkārtojot soļus, klausoties melodijā un iztēlojoties nākamo kustību.
Ģimene deju mācījās gan istabā, gan virtuvē, kur grūtākos soļus varēja brīvi izmēģināt. Tas māca paklausīties, jo ikvienam vajadzēja atrast savu vietu kopējā kustībā. Smiekli un rindas maiņas padarīja mācīšanos jautru, nevis stingru.
Mācīšanās soļi
- Pirmajā mēģinājumā tika izvēlēta vienkārša deja ar lēnām soļiem.
- Nākamajā dienā tika mēģināts pagrieziens, saliekšanās un rokas plaukšņošana.
- Pēc vairākām atkārtošanām Emīlija jau veica kustību secību ar mazāku palīdzību.
Vēlāk viņa sāka atpazīt, kurā dejā dziesma palīdz un kurā viņas pašas kustības var būt mazākas. Tas bija svarīgs progress, jo deja vairs nebija tikai pieņemšana un atdarināšana. Emīlija sāka justīties par to, ko dziesma un deja nozīmē kopā.
Svētku atmiņas
- Baltimorā viņa pirmo reizi redzēja lielu tautas deju kopu.
- Svētku koncertā viņa klausījās dziesmu un gaidīja tās atskanēšanu dejas laikā.
- Vēlākā mācīšanā ikdienas dzīves ritms kļuva par deju.
- Nākamais vēlmes mērķis bija kopā ar citiem dalībniekiem.
Viņas piecgadīgie mēģinājumi pierādīja, ka svētku tradīcijas var dzīvot arī jaunākajā paaudzē. Emīlijas mazās kājas, kā arī viņas uzmanīgais skatiens un dziesmas, kas paliek prātā, jau kļuvušas par personisku veidu, kā Latvijas kultūra iepazīst jaunu latviešu Amerikā.