Andris Jansons par XIV Dziesmu un deju svētku repertuāru

2017. gada vasarā Baltimora kļuva par nozīmīgu latviešu kultūras centru Amerikas Savienotajās Valstīs. No 29. jūnija līdz 3. jūlijam XIV Latviešu dziesmu un deju svētki pulcēja korus, deju kopas, mūziķus, māksliniekus un skatītājus no dažādām zemēm. Svētku programma atgādināja, ka dziesma latviešiem ir gan mākslinieciska pieredze, gan kopienas valodas forma.

Virsdiriģenta Andra Jansona darbs šajos svētkos bija cieši saistīts ar repertuāra izvēli, kopkora skanējuma veidošanu un atbildību pret latviešu kora tradīciju. Dziesmu sarakstā bija jāpanāk līdzsvars starp klasisko mantojumu, trimdas vēsturi, jaunāko latviešu komponistu darbiem un skaņdarbiem, kas dziedātājiem ļautu sajust kopības spēku.

Sarunā par svētku repertuāru Jansons uzsver, ka kopkorim piemērota dziesma nav tikai tehniski labi nodziedama partitūra. Tai jābūt ar iekšēju saturu, skaidru muzikālo valodu un spēju savienot dažādu paaudžu dziedātājus. Īpaši svarīgi tas ir diasporas svētkos, kuros satiekas Latvijā auguši cilvēki un latviešu izcelsmes dalībnieki, kas kultūru iepazinuši ģimenē vai korī.

Baltimoras svētku muzikālo noskaņu veidoja gan koncertprogrammas, gan mēģinājumi, dievkalpojumi, sadziedāšanās un kopienas pasākumi. Katra repertuāra izvēle kļuva par daļu no plašāka stāsta par piederību, valodas saglabāšanu un Latvijas kultūras klātbūtni ārpus Latvijas.

Repertuāra izvēle un svētku ideja

Kā sākas darbs pie šāda mēroga svētku repertuāra? Jansons skaidro, ka vispirms jāapzinās svētku kopējā iecere. Programmai nav jābūt vienkāršam populārāko dziesmu apkopojumam. Tā veido dramaturģisku loku, kurā katram skaņdarbam ir sava funkcija: ievadīt, attīstīt, nomierināt, pārsteigt vai pacelt kopkora enerģiju līdz kulminācijai.

Virsdiriģents īpaši izceļ repertuāra daudzslāņainību. Latviešu kora mūzikā līdzās klasiskām tautasdziesmu apdarēm pastāv sarežģīti laikmetīgās mūzikas darbi, garīga satura kompozīcijas un dziesmas, kas saistītas ar trimdas pieredzi. Baltimoras programmā šīm atšķirīgajām balsīm bija jāsadzīvo, saglabājot kopējo svētku elpu.

Dziesmas, kas savieno paaudzes

Kas repertuārā ir pats svarīgākais — sarežģītība, atpazīstamība vai emocionālais spēks? Atbilde nav meklējama vienā kritērijā. Dziesmai jābūt muzikāli kvalitatīvai, tomēr tikpat būtiski ir tas, lai dziedātāji varētu tai piešķirt personisku pieredzi. Pazīstama melodija reizēm atver atmiņas, savukārt jauns skaņdarbs var kļūt par kopīgu atklājumu.

Jansons repertuāru uztver kā sarunu starp paaudzēm. Vecākajiem dziedātājiem dažas dziesmas saistās ar jaunību, koriem Latvijā vai pirmajiem trimdas sarīkojumiem. Jaunākiem dalībniekiem tās var kļūt par iespēju izprast ģimenes vēsturi. Šādā veidā kopkoris kļūst par vietu, kur muzikālais mantojums tiek nevis tikai atkārtots, bet izdzīvots no jauna.

Kora skanējums ārpus Latvijas

Diasporas kopkorim ir sava specifika. Dziedātāji ierodas no dažādām pilsētām un valstīm, ar atšķirīgu mēģinājumu pieredzi, repertuāra apguves paradumiem un vokālo sagatavotību. Virsdiriģentam jāpanāk vienots skanējums īsā laikā, turklāt jāņem vērā, ka daudzi koristu kolektīvi ikdienā strādā tūkstošiem kilometru attālumā cits no cita.

Tāpēc partitūras izvēlē nozīmīga ir gan dziesmas mākslinieciskā vērtība, gan tās praktiskā piemērotība. Jādomā par balsu līdzsvaru, teksta skaidrību, melodijas elpu un kopkora spēju saglabāt intonācijas stabilitāti lielā zālē vai brīvdabas telpā. Jansons uzsver, ka tehniskā sagatavotība nekad nedrīkst aizēnot dziesmas saturu, tomēr tieši rūpīgs darbs mēģinājumos ļauj emocijai brīvi izskanēt.

Latviešu komponistu balss repertuārā

XIV svētku repertuārs bija arī iespēja parādīt latviešu komponistu rokraksta plašumu. Kora mūzika nav noslēgta pagātnes forma; tā turpina attīstīties, reaģējot uz laikmeta izjūtu, jauniem tekstiem un atšķirīgām muzikālās domāšanas iespējām. Dziesmu svētku kopkoris ļauj šiem darbiem sasniegt plašu klausītāju loku.

Jansons uzskata, ka jaunāku autoru skaņdarbiem programmā jābūt klātesošiem līdzās pārbaudītām vērtībām. Tas dod dziedātājiem iespēju sastapties ar citādu harmoniju, ritmu un teksta interpretāciju. Vienlaikus diriģenta uzdevums ir palīdzēt korim izprast darba iekšējo loģiku, lai laikmetīgums nekļūtu par ārēju efektu, bet atklātu skaņdarba būtību.

No mēģinājuma līdz kopīgai elpai

Kopkora mēģinājums sākas ar detaļām: izrunu, elpas vietām, dinamiku un frāzējumu. Tomēr ar precīzi izdziedātām notīm vien nepietiek. Diriģentam jāpanāk, lai simtiem cilvēku vienlaikus sajustu muzikālās frāzes virzienu un saprastu, kāpēc konkrētais vārds vai akords ir svarīgs.

Šajā procesā repertuārs kļūst par kopīgas uzmanības centru. Dziedātāji ierodas ar dažādu pieredzi, taču mēģinājumā pamazām veidojas viena elpa un viens skanējums. Jansons savu darbu redz kā spēju šo enerģiju virzīt, nevis apspiest. Diriģenta žests dod impulsu, bet patieso spēku rada koristu klausīšanās citam citā.

Svētku atmosfēru palīdz izprast arī XIV Dziesmu un deju svētku vietne, kur apkopota informācija par koncertiem, deju uzvedumiem, dalībniekiem un kopienas norisēm. Šis plašākais konteksts ļauj redzēt, ka repertuārs nepastāv atrauti no pārējiem svētku notikumiem.

Dziesmu svētku mantojums un atmiņa

Andris Jansons repertuāru saista ar atbildību pret tiem, kuri latviešu dziesmu tradīciju uzturējuši iepriekšējās paaudzēs. Amerikas latviešu kopienās dziesma bieži bijusi veids, kā saglabāt valodu, satikties un nodot bērniem sajūtu par piederību. Tāpēc katrs kopkorī izskanējis skaņdarbs ietver arī vēsturisku pieredzi.

Šī pieredze turpinās klausītāju un dalībnieku atmiņās. Fotogrāfijas, videoieraksti un stāsti par Baltimoras svētkiem ļauj atgriezties pie mēģinājumu satraukuma, koncertu pacēluma un kopā būšanas sajūtas. Svētku atmiņu krājums saglabā šo daudzveidīgo pieredzi arī tiem, kuri svētkos nevarēja piedalīties klātienē.

Virsdiriģenta skatījumā labs repertuārs turpina dzīvot pēc pēdējā akorda. Tas paliek dziedātāju atmiņā, kļūst par pamatu nākamajiem koncertiem un palīdz jaunām paaudzēm saprast, kāpēc kopīga dziedāšana latviešiem ir tik nozīmīga. Baltimorā 2017. gadā dziesmas savienoja vietu, laiku un cilvēkus, radot muzikālu liecību par dzīvu, mainīgu un vienlaikus dziļi sakņotu latviešu kultūru.