Tautas deju lieluzveduma Vējos mēģinājumu dienasgrāmata

Šī dienasgrāmata saplina dažādus pieraksta slāņus: mēģinājumus, pārbaudīšanas, sabiedriskās apkārtnes un tos mirkļus, kad tradīcija kļūst par jaunu svētku pieredzi. Tā nav galīgs dienaskāsts, bet dzīvs procesu attēlojums, kas ļauj redzēt, kā tautas deja tiek mācīta, pārcelta un atbalstīta.

XIV Latviešu tautas dziesmu un deju svētki Amerikā notika Baltimorē, Merilendas štātā, no 2017. gada 29. jūnija līdz 3. jūlijam. Šajā laikā deju kolektīvi, mūziķi, dziedātāji, kostīmu un scenogrāfijas veidotāji apvienojās kopējā svētku ritmā, kurā tradicionālā kultūra saskapās ar pašreizējo diasporas dzīvi.

Dienasgrāmatas vērtība ir tajā, ka tā saglabā arī ceļu uz gala skatu. Tajā var atrast neskaņas sākumtakti, neprecīzi nostādītu pāri, pārbaudījumus un pārrunas par to, kas jālabāk savienot. Šādi pieraksti rāda, ka svētki ir kopdarbs, nevis pabeigts notikums.

Pieraksts kā dzīvais arhīvs

Pieraksta laiks, vieta un balsis veido pamatvēsturi. Tajā var būt īss novērtējums pēc mēģinājuma, izmaiņa deju secībā, skaņuma precizēšana vai vērts apgalvojums par brīdi, kad kopumā sāk skanēt pareizi. Taču dienasgrāmata neizskatās pēc oficiāla protokola. Tajā redzamas neapstrādātas atkārtas, pašteikšanas svīras un laika ziņas.

Vējs šeit ir gan meteoroloģisks apstāklis, gan mēģinājuma metafora. Reizēm katram mēģinājumam jānotiek atkārtoti, līdz kopdarbs sāk skanēt pareizi. Tautas deju lieluzvedums šeit nav lidojošs notikums, bet ceļojums cauri kārtēm, pauzēm, runām un atmiņām. Katrs mēģinājums atstāj nākamajā priekšmetā ko precītāku.

Daudzveidīgus skatus un dalībnieku lieciniekojumus vērts apkopot svētku publiskajā svētku atmiņu krātuvē, taču ikviena balss netiek paslēpta aiz vienas formas nots. Attēli, video, audio un rakstiskie fragmenti papildina dienasgrāmatu, palīdzot tai palikt daudzslāņainā. Kopā šie materiāli rāda, ka svētki ir procesa rezultāts, nevis noslēpta darbība aiz aizvērtām durvīm.

Mēģinājumi un līdzskaņu precizēšana

Mēģinājumi parādās gan fiziskā, gan skaņiskā līdzskaņa. Deju organizētājs pārbauda attālumu starp kolonnām, roku kustību precīzību un ievērošanas tempu. Mūziķi un dziedātāji paklaus dziesmas apakštekstu, savukārt smalkākus līdzskaņus un paužu uzstāšanas vietas var atzīmēt pēc vairākiem kopējiem mēģinājumiem.

Svētku datumus, programmu un kopējo vēsturi var pārbaudīt festivāla mājaslapā, kas apvieno svētku laukus, informāciju par dalībniekiem un vēlāko arhīva saturu. Šī saikne dod dienasgrāmatai ierāmi: katrs mēģinājums notika konkrētā laikā un vietā, daļā no lielāka, kopienā veidota programmas. Mēģinājums tādējādi nav privāta nodarbība, bet viens no veidiem, kā dziesma un deja nonāk līdz skatītājam.

Tradīcija kustībā un interpretācijā

Tautas deja glabā gan kustību, gan sociālo vēsturi. Vēršanās, kā solī, roku līkumi, zīmju valoda, reģionālā un kopējā deju tradīcija nav tikai tehniska koreogrāfija. Katrai formai ir savs dzirdamais un redzamais raksturs, ko veido temps, telpa, apģērbs, mūzikas veikums un grupas enerģija. Šie elementi ļauj tradīcijai atsaukties konkrētai vietai un paaudzei, palīdzot to pārnešt arī jaunākajā paaudzē.

Līdzīgu tradīcijas un jaunrades sasaistīmi rāda sacero tekstu māksliniskā iztulkošana, kurā vēsturiskais reliģiskais teksts tiek atgriezts mūsdienu mākslas kontekstā. Tautas dejā zīmju nozīme arī nepaliek nemainīga: tā iegūst jaunu intensitāti, kad mainās skatītājs, ēka vai brīvā gaisa.

Diasporas svētkos šāda interpretācija ir dabiska. Amerikā dzīvojošie latvieši atved sev līdnes repertoriju, dialektus, pieredzi un citus veidus, kā tautas dziesmu saistīt ar svētku vietas ikdienas dzīvi. Svarīgi dokumentēt, kas saglabāts, kāds avots izmantots un kuri pārgrozījumi bijuši pamatoti. Tādā veidā elastība nenozīmē tradīcijas zaudējumu, bet tās dzīvību.

Deja telpā un kopienas kustībā

Telpa tautas dejai nav tikai fons. Deju kolektīva iespiešanās, procesionālā ceļa izveide, skatītāju distances un pauzes kopējā scenogrāfijā stāsta par ceļu, uzņemšanu un kopienu. Lieluzveduma plāns var sākties ārpus skatuveņas un beigties kopējā dziesmā, kurā balsojums, kustība un atmiņa vairs nav atdalīti.

Šo domu papildina mākslas un arhitektūras integrācija, kas parāda, kā izstādes telpa, apgaismojums un ceļš kļūst par paša darba daļa. Deju priekšnesumā tam atbilst pārveidota zāle, dekoratīvi, apgaismojuma maiņas un skatītāju kustība. Kopā savienotie elementi palīdz svētkiem iegūt īpašu atmosfēru, kurā Baltimores vieta ir arī piedzīvojuma vide.

Kostīmu krāsa, dekoru lielums un kustību brīvība arī nav tikai vizuāli papildinājumi. Tie palīdz noteikt, kā liels deju kolektīvs ieņem telpu un kā siltums, gaisma un pauzes ietekmē ķermeņa līdzskaņi. Precīza svētku vide tādējādi rodas no simpātijas starp cilvēku, materiālu un arhitektūru.

Prasmes, kas pāriet pa ģimenēm

Prasmju mācīšanās notiek daudzējādi. Vecākais deju skolotājs var parādīt roku pagriezienu jaunākajam dalībniekam, pieredzējs pedagogs var atrast dziesmas otru daļu, jaunais videooperators var palīdzēt digitalizēt kāda māju audiju. Folklora mācības pamati palīdz dalībniekiem saprast mutiskās dziesmas, instrumentālā spēlējuma un kustību savstarpējās saites.

Smalkā pirkstu rota un plats, ritmā saiknes posms nav savstarpēji konkurenti. Katra forma parāda citu veidu, kā rokas, ķermeni un grupas līdzskaņi veido vienotu zīmi. Dziesmas, kas iedibinātas gan Latvijā, gan Amerikas latviešu kopienās, bieži prasa atšķirīgas ievērošanas nianses, un tieši šīs nianses padara tradīciju dzīvu.

Tāpēc dienasgrāmatai vērts līdz gala skatam pievienot mācīšanās ceļu. Jaunā dalībnieka pirmais mēģinājums, pieredzēša dalībnieka lūgums uzlabot kustību un kopīga izlemja brīdi nav mazāk nozīmīgi par skaistu galadeju. Šādu detaļu saglabāšana padara pierakstu noderīgu skolām, deju kolektīviem un pētniekiem.

Atmiņas un identitātes turpinājums

Svētku identitāte rodas daudzās attiecībās: starp solistu un orķestri, deju skolotāju un māju audiju, vecākiem un bērniem, viesiniekiem un diasporu. Katrai lomai ir sava pieredze par to, kā kopdarba laiks kļūst par saikni starp cilvēkiem. Kopējā dienasgrāmata var šīs atšķirības saglabāt, nevis spiest tās izšķirstīt vienā slavēšanas stāstījumā.

Ar šādu skatu tautas deju lieluzvedums kļūst par notikumu, kas turpinās pēc gaismas slēgties. Vecāku dziesma var atgriezties mājās, kādu deju soli var iemācīties citā pilsētā, un skatītāja balss var kļūt par kādu nākamās Latviešu tautas dziesmu un deju svētku iedvesmu. Dienasgrāmata liek šo pieredzi palikt redzamā līdz tam, kad vēl viens kopdarba laiks sāk rasties.

Šāds arhīvs palīdz nākotnes pētniekiem atšķirīt plānoto programmu no tās, kas dzīvā notika, un redzēt, kā apstākļi veidoja svētku raksturu. Tas dod arī pašiem dalībniekiem iespēju atgriezties pie sava ceļa, taču galvenais ir kopdarba redzamība: katra mēģinājuma dzīvība tiek saglabāta kopienas apziņā.